fiksācija
negarlaicīgs cilvēks ar garlaicīgu dzīvi. Rediģis: Vispār nav garlaicīgi.
vārds “cringe” ir cringe. Rediģis: Es tagad saku “Es saraujos”, jo tas ir tiešais tulkojums. Saraušanās vērts.
Man nepatīk ķermeņmati un tam nav nekāda sakara ar sabiedrību.
Es sev uzticos! Mega.
Es izvēlos lolot labo un mācīties no tā, kas mazāk labs!
Dažkārt labāk ir nevis sēdēt smukākajā vietā, bet sēdēt ar skatu uz smukāko vietu. (kafejnīcas doma)
Ups var izvērsties par urrā.
Es varu klausīties visu, ja tas ir slowed un reverbed.
Neglīti vārdi ir kā slikta garša manām ausīm. Sašķobos.
Tad jau neglītas lietas ir slikta garša manām acīm.
Vispār visu vajag ar garšu, tikai ne ūdeni un gaisu. Tiem abiem garša ir svaigums.
Besī atkārtošanās, besī atkārtošanās.
Garāk:
Es, ja kas, esmu panseksuāla. Vai varbūt biseksualitātes spektrā. Tas ir tā, ka man patīk cilvēki neatkarīgi no to dzimuma. Es tagad nenāku ārā no skapja, jo tādā nekad īsti neesmu bijusi. Tā vienkārši ir un es to tik pat vienkārši te pierakstu. Neviens man nekad neiestāstīs, ka tas ir slikti vai nepareizi. Man šķiet, ka tā ir reizē dāvana un nekas īpašs. Ko Tu ar šo informāciju varētu iesākt, es nezinu. Kaut kas izmainījās?
P.S. Vienīgās varavīksnes, kuras gribu redzēt, ir debesīs.
P.P.S. Nē, es nekad neesmu blenzusi uz dāmām ģērbtuvēs un crush’ojusi uz savām platoniskajām draudzenēm. Tikai mieru.
Es Ticu Dievam
Mana miesa ir mana mājiņa. Es to labprāt iesaiņoju un plikoties man nepatīk. Ķermeni sargāju, bet nekaunos. Man tā vienkārši ir ērtāk - būt ar auduma miziņu. Kailumu patiesi izbaudu tikai ūdenī. Bet varbūt gludo jauneklību vajag kaut kur piefiksēt.
Man ļoti patīk izdeguša sērkociņa smarža. Beigas arī var būt labas!
Tā gribējām vienlīdzību, ka pašas arī tikām pie ūsām.
Emīl, kādas smaržas Tu lietoji pamatskolā? Man ļoti patika!
Deviņas savas dzīves nedēļas esmu pavadījusi Tvaika ielā. Iestāde mani nebiedē, Haloperidols gan.
Man ir instrūsīvas domas. Neuzskatu tās par savām gan, jo tā nāk no malas. Ielaužās, lai mani nobiedētu, atbaidītu un sabojātu brīžus. Netīri vārdi un ainas šķietami tīrā prātā. Dzenu prom, ļauju lai izkūp, nopurinos. Izdūmot smadzenes ar salviju?
Rediģis: Tagad ir ok
Rediģis: Atkal nav ok
M ir sarkans
D ir zils
N ir zaļš
I ir dzeltens
L ir bāls
O ir balts
G ir brūns
U ir gaiši zils
Z ir violets
R ir pelēks
Kādās krāsās citiem burti?
Mans mīļākais cipars ir 4
Mans mīļākais skaitlis ir 11
Kad mans ķermenis aizmidzināsies uz nepamošanos, lūdzu, lūdzu, neapglabājiet mani zemē. Kremējiet, kaisiet.
Es gribu būt puteklis.
Man no nāves nav bail ne maz, ne grama. Man liekas, ka būs miers.
Sāpes gan necepī.
Vienu nesāpīgu nāvīti, lūdzu!
Man no raudāšanas tirpst roku pirksti un sāp seja.
Manas dienas marķieris ir četri putni, kas vienmērīgā attālumā viens no otra sēdēja rindiņā, veidojot gradientu. Melns, tumši pelēks, gaišāks un gaiši pelēks. Es nevarēju nobildēt ar kameru, bet uztaisīju mentālu bildīti. Paldies putniem, ļoti laba diena!
Pliķē man ar bībel, bet liekas, ka elle ir nevis vieta, kur sliktie nonāk pēc nāves, bet tas, ko cilvēki nodara viens otram uz zemes dzīvojot. Bet es nedomāju, ka cietēji to ir pelnījuši un es nedomāju, ka to ir pelnījis neviens.
Eļļu kalni tepat, bet labuma jūras arī. Kas vispār ir sliktie? Dvēseles slimās miesās.
Es kādreiz ļoti spītējos pretī idejai, ka mums vajag citus cilvēkus, lai izdzīvotu. Varbūt tāpēc, ka esmu antisociāla un cietumā izvēlētos vieninieku kameru. Pārdomāju to komūnas nepieciešamību. Ne tikai tāpēc, ka man apkārt ir tik labi cilvēki, un man ir, bet arī tāpēc, ka pati neizgudroju valodu un rakstību, šo domu fiksēju telefonā, ko izgudroja kāds cits, ietinusies drēbēs, kuras nopirku veikalā, tupot mājā, kuru nebūvēju es, klausoties mūziku, kuru radīja citi mākslinieki un to pašu domu palaidīšu internetā, par kuru man joprojām nav nekāda saprašana, kā tas strādā.
Kādās citās koordinātās varbūt to vienatni var praktizēt, kur visu gadu silts un daba gādā pārtiku, bet pat Mauglim bija ģimene, tikai ne ar 20 pirkstiem.
Un kādam taču mani bija jāuzaudzina, lai es burtiski nenomirtu. Un kādam mani bija visupirms jārada. Nē, muļķe biju domājot, ka man nevienu nevajag. Ja šajā brīdī izdomātu, ka visu pati, tad kādam būtu jāizdzēš manas zināšanas un prasmes, es šobrīd būtu ledus kupenā. (?)
Kaut kas par vispārināšanu, jo tas ir mans [pet pīvs]. Kā tulko pet peeve? Kaceklis? Jā, varbūt.
Kaut kas par nosodīšanu.
Pielāgoties videi un apstākļiem nenozīmē sevi izmainīt. Slāņi un šķautnes, puses un plaknes.
Mazliet kaitina, ka sakot “draugs” / “draudzene” nevar nošķirt, vai runā par platonisko vai romatisko. Tad skaidrībai pasaku priekšā “viens”, tā kā “man viens draugs…”.
Un kad cilvēki runā par saviem mīlniekiem,
“Mans puisis” / “mana meitene” manā uzverē izklausās bišk atbaidoši.
Es dažkārt skatos uz lidojošiem putekļiem gaismā un man liekas tā mīļi un bēdīgi. Cik nesteidzīgi tas punktiņš lido. Neko nevienam nav izdarījis, vienkārši ir, bet uz tā sugu brēc: “Bļe tie putekļi!”(Es nelamājos, es citēju). Man personīgi patīk slaucīt putekļus. Nepatīk tikai no grāmatām un kurpēm. Tad es arī: “Bļe, tie putekļi”, bet “bļe” vietā smagi nopūšos, jo es tiešām nelamājos.
Fak, nav labi melot.
Elpot smēķētāju dūmus. Fuj, protams. Bet mana nepatika nerodas no tā, ka neveselīgi. Tagad arī reti smird, jo visas tās garšiņas, smaržiņas. Man liekas papretīgi apzināties, ka es iešņaucu sevī to, kas pirms tam iegāja kādam citam pa muti, izgāja cauri un iznāca pa viņu ārā. (Sajūtas pirmsākumi datējami krietni pirms pandēmona.) Es zinu, ka tas notiek visu laiku, tur tā lieta. Tas mākonis ir tikai vizuāla fujīguma reprezentācija un atgādinājums aizbraukt pie dabas iztīrīties.
Ievieto šajā konceptā pirdienu un vispār nomirt var. Es ļoti atvainojos!
Es nezinu, kas ir māksla, bet es pieļauju, ka to rada saprātīga būtne/s, ievērojot, ka darba konceptuālā un / vai estētiskā vērtība ir proporcionāli lielāka par funkcionālo, ja tāda vispār pastāv.
Varbūt var arī bez saprāta.
Melnraksts:
•
Droši vien visur un visā var atrast “skaistumu”, bet ne visur visā visi kolektīvi, vienlaicīgi un objektīvi.
Man liekas, ka tie teikumi “visi ķermeņi ir skaisti” un “tu esi perfekts tāds, kāds tu esi” neko daudz nesver. Tās man rādās kā dāvanu kastītes bez satura.
Ja viss ir skaists, kāda ir šī īpašības vārda nozīme?
Kāpēc visu izmisīgi vajag skaistu?
Perfekts man nozīmē “ne pielikt, ne atņemt” / “tieši laikā” un apmierina specifiskas indivīda vai komūnas vajadzības.
Vienam perfekti laikapstākļi pilnībā izgāž cita plānus.
Tā ir arī tāda fiksēta stadija, manuprāt, tas perfektums.
Kā gan cilvēks tāds var būt?
Ne viss ir arī garšīgs, bet kādam garšos.
Ne viss ir zaļā krāsā, bet varbūt manam tētim - daltoniķim kaut kas man - nezaļš izskatās zaļš. Tā ir viņa patiesība, jo viņš tā redz. Un tad atkal jādefinē, kā izskatās zaļš.
Varbūt mazliet apmaldījos.
Es nesen pamanīju, ka man ir konkrētas domas, ko mentāli papildina vide, pilnībā vai šķietami nesaistīta ar to domu.
Piemēram, kad es domāju par vienu konkrētu ideju, kuru varētu realizēt, es mentāli atrodos pie kioska Miera ielā.
Kad es domāju par to, ka man varētu piesieties par neprecizi noformulētu domu, es stāvu Alfas drogās.
Kad es domāju par Pho zupu, es prātā atrodos uz Valdemāra ielas, akadēmijas pagalmā vai pretī estrādei.
Un tā.
Es te tā domāju.
Nav akurāti teikt, ka mēs zem drēbēm esam pliki, jo kailums apzīmē atsegtu miesu, vai ne? Kas skaitās apsegta miesa tādā gadījumā? Vai aizsegam ir jāpieskaras ādai un tam jābūt no auduma? Jo tad, guļot palagos bez pidžammītes, mēs neguļam pliki. Mums mugurā sega? Vai tam ir jāturās uz ķermeņa bez pieturēšanas, lai tas skaitītos apģērbs? Tad, ja es stāvu ar segu kā apmetni es esmu apģērbta? Bet ja sega ir uz manis horizontālā stāvoklī, es esmu plika?
Varbūt plikums eksistē tikai citu redzējumā vai arī savā? Jo tehniski es viena pati, it kā plika sēžot istabā, nemaz neesmu plika, jo mani aizsedz istabas sienas. Un ja ir tumšs vai aizveru acis, pati sevi arī neredzu. Man mugurā ir istaba? Te tas jautājums par kontaktu ar aizsegu.
Varbūt es esmu ļoti šaurā teltī, kas man pieskarās. Ja es varu izbāzt no tās kājas un paskriet ar to, tā ir mana drēbe?
Vai tomēr ādas atsegtība ir vairāk par drošību. Nu tā, ka man ir auduma miziņa, kas pasargā no saules, netīrumiem un kontakta ar jebko citu, kam nav man jāpieskarās. Droši vien tā.
Ok, bet tad plikam vienatnē levitēt sterilā tumšā auduma telpā, kur Tevi nevar redzēt nevienas acis, ir būt plikam vai nav?
Laikam aizsegam ir jābūt piestiprinātam pie miesas, citādāk esi plikadīda.
Paldies par atbildi.
Ir vēls.
Mans vārds ir sufikss angļu valodas lietvārdiem.
Brilli-ance
Annoy-ance
Bez manis nevar arī angliski dejot.
Ā, un arrog-ance
Kaut kas par prasmēm un kreativitāti, jo man bija saruna ar svešinieku kafejnīcā un es angliski kaut ko pasausi atbildēju un man jāizdomā, vai tas, ko es pateicu atbilst tam, ko domāju un vai es piekrītu tam, ko pateica viņš.
Man vienmēr ir gribējies aiziet no ballītes, kamēr ir jautri. Tik vien cik žēl, ka kādam pēc tam viss jāvāc un es nepalīdzu. Tāpēc es pievācu un aiz sevis savācu, kamēr te esmu un tad iešu prom, kamēr jautri.
..
..
gaiss kustība uztvere
Neitralitāte :)
•Kaut kas
•Kaut kas cits
•Kaut kas netverams, kas rada iespēju būt un pieredzēt
Iespēja )
•Kaut kas, ka rada pretspēju
Pretspēja (
•Iespēja )
•Pretspēja (
•Spēja )(
•Spēja )(
•Nespēja ()
•Ne
•Ne
•Ja
Starp Ne un Ja ir “un”
•Ne
•Ja
•Un
•Un
•Vai
•Bet
•+
•/
•-
+/-
•+
•0
•-
/0
Kā uz to skatās?
Kas uz to skatās?
Ar 0 nevar dalīt?
0 var dalīt!
Loophole = nepilnība
=
Neitralitāte ):)
O!
0,2
0,||
uztraucies?
:(
Ja nu kas, kaut kas par to jau būs padomājis.
Ja nepadomās, tad nebija vajadzība.
Ja nebija vajadzība, tad nekas.
/Kaut kas